O'Braiens aizvēra acis un iespieda sāpošo galvu rokās. Kas tad bija noticis? Pamazām galvā iezagās briesmīga doma. Viņš pretojās tai, centās aizdzīt to prom, tomēr doma neatkāpās: viņš ir kādu nogalinājis. Tikai tā varēja izskaidrot faktu, ka viņš atrodas laivā, kas peld lejup pa Jukonu. Sarkanās Govs likums, ko viņš tik ilgi bija vērsis pret citiem, tagad bija pavērsts pret viņu pašu. Viņš ir kādu nogalinājis un tādēļ palaists pa straumi. Bet ko? Lai kā O'Braiens sasprindzināja atmiņu, viņš kā pa miglu atcerējās vienīgi to, ka viņam virsū bija uzgā- zušies ķermeņi un viņš dairījies izlauzties no šā rnur- skuļa. Kas viņi tādi bija? Varbūt viņš nogalinājis ne vienu vien, bet vairākus. Viņš sniedzās pie jostas. Naža makstī nebija. Nevarēja būt šaubu, ka viņš kādu ir nodūris. Taču vajadzēja būt kādam slepkavības iemeslam. Viņš atvēra acis un pārbīlī sāka apskatīt laivu. Pārtikas tajā nebija, nevienas unces pārtikas. Ievaidējies viņš atslīga laivā. Viņš bija nogalinājis bez jebkāda iemesla. Viņš bija sodīts ar visu likuma bardzību.
Kādu pusstundu O'Braiens sēdēja nekustēdamies, iespiedis sāpošo galvu rokās un mēģinādams domāt. Tad viņš atvēsināja kuņģi ar malku ūdens, ko pasmēla pār malu, un jutās labāk. Viņš piecēlās un, stāvēdams laivā platās Jukonas vidū, kur viņu, vientuli, dzirdēja tikai pirmatnējā daba, nolādēja reibinošo dzērienu.