Tā bija pa­liela laiva, taisīta no neēvelētiem priežu dēļiem, kas ar rokām bija sazāģēti no priedēm pie Lindermana ezera pārsimt jūdžu no šejienes Cilkuta piekājē. Laivā bija airu pāris un Arizonas Džeka segas. Leklērs atnesa pārtiku, sabāza to miltu maisā un ielika laivā, nočukstēdams:

—  Es ieliku tev krietnu porciju, Džek. Tevi uz to iz­aicināja.

—   Laidiet vaļā! — Arizonas Džeks uzsauca.

Kāds atsēja galu un iesvieda to laivā. Straume satvēra laivu un nesa prom. Slepkava neķērās klāt airiem, viņš sēdēja pakaļgalā uz virvēm un tina «kazas kāju». Pēc tam viņš uzrāva sērkociņu un aizsmēķēja. Krastā stāvošie varēja redzēt vieglus dūmu mākulīšus. Viņi palika krastā tik ilgi, kamēr laiva, pusjūdzi lejāk iegriezusies upes līkumā, pazuda no redzes loka. Tiesa bija izspriesta.

Sarkanās Govs iedzīvotāji paši noteica likumus un iz­pildīja spriedumus bez vilcināšanās, kas raksturīga mīk­stulīgajai civilizētajai sabiedrībai. Pie Jukonas pastāvēja tikai tie likumi, kurus viņi paši noteica sev. Viņi bija spiesti to darīt. Sarkanā Govs uzplauka pie Jukonas tūk­stoš astoņsimt astoņdesmit septītajā gadā, kad vēl ne­bija atklāta Klondaika un uz turieni nedrāzās milzīgi ļaužu pūļi. Sarkanās Govs iedzīvotāji pat nezināja, vai viņu nometne atrodas Aļaskā vai Ziemeļrietumu terito­rijā vai viņi dzīvo zem zvaigžņoti svītrainā vai britu ka­roga.