Neviens topogrāfs'nebija atkūlies līdz šejienei, lai pateiktu, uz kāda platuma un garuma grāda viņi dzīvo. Sarkanā Govs atradās kaut kur pie Jukonas, un ar to viņiem pietika. Kas attiecas uz karogiem, tad viņi bija ārpus jebkuras jurisdikcijas. Kas attiecas uz likumiem, tad viņi dzīvoja Nevienam Nepiederošā zemē.

Viņi noteica paši savus likumus, un tie bija pavisam vienkārši. Jukona izpildīja viņu spriedumus. Kādas div­tūkstoš jūdzes lejāk par Sarkano Govi, izvērsusies simtiem jūdžu platā deltā, Jukona ietecēja Beringa jūrā. Katra jūdze no šiem diviem tūkstošiem jūdžu bija neskarta zeme. Tiesa, tur, kur Jukonā ietecēja Porkjupaina, aiz Polārā loka, atradās Hudzona līča sabiedrības faktorija. Bet līdz tai bija simtiem un simtiem jūdžu. Klīda arī va­lodas, ka simtiem un simtiem jūdžu lejāk esot misija. Taču tās bija tikai valodas, ļaudis no Sarkanās Govs ne­kad nebija tur bijuši. Viņi bija nokļuvuši šai pamestaja zemē pari Cilkutam un Jukonas augštecei.

Sik os noziegumus Sarkanas Govs iedzīvotāji neņema vērā. Piedzeršanos, ālēšanos un lamāšanos rupjiem vār­diem _te uzskatīja par katra cilvēka dabiskām un neatņe­mamām tiesībām. Sarkanās Govs iedzīvotāji bija indi­viduālisti un turēja godā tikai divas lietas — īpašumu un dzīvību. Te nebija sieviešu, kas varētu sarežģīt viņu vienkāršo morāli. Sarkanajā Govī bija tikai trīs baļķu būdas, vairums iedzīvotāju, četrdesmit vīru, mitinājās teltīs vai zaru būdās.