Te nebija arī cietuma, kurā varētu ieslodzīt ļaundarus, bet iedzīvotāji bija pārāk aizņemti ar zelta rakšanu vai meklēšanu, lai izniekotu kaut vienu dienu cietuma celšanai. Turklāt svarīgākais — pārtikas jautājums padarīja tādu procedūru neiespējamu. Tāpēc, kad cilvēks pārkāpa īpašuma vai dzīvības tiesības, viņu iemeta laivā un palaida lejup pa Jukonu. Līdzi iedotās pārtikas daudzums bija atkarīgs no pastrādātā nozieguma smaguma. Tādējādi mazs zaglītis varēja dabūt pārtiku divām nedēļām, bet liels zaglis — ne vairāk kā pusi no šāda daudzuma. Slepkava vispār neko nedabūja. Cilvēkam, kas bija vainīgs slepkavībā bez iepriekšēja nodoma, izsniedza pārtiku laikam no trim dienām līdz nedēļai. Markuss O'Braiens bija ievēlēts par tiesnesi, un viņš noteica, cik liela pārtikas deva katram pienākas. Likuma pārkāpējs zināja, kas viņu sagaida. Jukona nesa viņu prom, un viņam vai nu izdevās, vai neizdevās nokļūt līdz Beringa jūrai. Pārtikas deva dažām dienām sagādāja viņam iespēju cīnīties. Ja pārtiku nedeva nemaz, tas īstenībā nozīmēja nāves sodu, kaut gan palika neliela cerība izglābties — viss bija atkarīgs no gadalaika.
Tikuši vaļā no Arizonas Džeka un noraudzījusies, ka viņš pazūd no redzes loka, ļaudis gāja prom no krasta, atpakaļ pie darba savos iecirkņos, palika tikai Sprogainais Džims, kurš lepojās ar vienīgo faraona kāršu komplektu ziemeļos un spekulēja ar zelta smiltis saturošiem zemes gabaliem.