Tajā dienā atgadījās divi svarīgi notikumi. Ap dienas vidu Markusam O'Braienam uzsmaidīja laime. No vienas pannas viņš izskaloja zelta smiltis par vienu, no otras — par pusotra, bet no trešās — par diviem dolāriem. Viņš bija uzdūries dzīslai. Sprogainais Džims ielūkojās bedrē, pats izskaloja dažas pannas un piedāvāja O'Braienam desmittūkstoš dolāru par visām tiesībām — piecus tūkstošus zelta smiltīs, bet atlikušo piecu tūkstošu vietā — pusi no faraona ienestās peļņas. O'Braiens atteicās. Viņš dedzīgi paziņoja, ka atrodas te, lai izspiestu naudu no zemes, nevis no saviem biedriem. Un vispār viņam nepatika faraons. Turklāt viņš lēsa, ka šis zemes gabals ir vērtīgāks par desmit tūkstošiem.
Otrs notikums atgadījās pēcpusdienā, kad ar savu laivu krastā piestāja Siskjū Pērlijs. Viņš tikko bija ieradies no civilizētās pasaules, un viņa rīcībā bija četrus mēnešus veca avīze. Bez tam viņam bija pusducis mučeļu viskija, kuras visas bija paredzētas Sprogainajam Džimam. Sarkanās Govs iedzīvotāji pameta darbu. Viņi baudīja viskiju, svērdami zelta smiltis uz Sprogainā Džima svariem, — viena porcija maksāja dolāru, — un pārrunāja jaunumus. Un viss būtu bijis labi, ja Sprogainais Džims nebūtu izperinājis zemisku plānu, lai, pirmkārt, piedzirdītu Markusu O'Braienu un, otrkārt, atpirktu no viņa zemes gabalu.