Plāna pirmā puse izdevās lieliski. Viņi sāka agrā pievakarē, un ap deviņiem O'Braiens jau bija tādā stadijā, kad dziedāt vien gribas. Viņš ar vienu roku apķērās Sprogainajam Džimam ap kaklu un pat rāva vaļā nelaiķa Pergisona dziesmu par mazajiem putniņiem. Viņš uzskatīja, ka var to darīt pavisam droši, jo nometnē vienīgo ar māksliniecisko izjūtu apveltīto cilvēku Jukona nesa lejup ar piecu jūdžu ātrumu stundā.
Turpretī plāna otrā puse neizdevās. Lai cik daudz viskija tika saliets viņa rīklē, O'Braiens neparko nespēja aptvert, ka viņa svēts un draudzīgs pienākums ir pārdot savu zemes gabalu. Taisnību sakot, viņš svārstījās un dažbrīd gandrīz bija gatavs piekrist. Taču aizmiglotās apziņas dziļumos viņš smējās. Viņš saprata Sprogainā Džima spēli un bija apmierināts ar savām kārtīm. Viskijs bija garšīgs. Tas tika liets no īpašas mučeles un bija savas desmit reizes labāks par to dzērienu, ko laida no pārējām piecām.
Siskjū Pērlijs bārā pārdeva viskiju pārējiem Sarkanās Govs iedzīvotājiem, bet O'Braiens un Sprogainais Džims dzēra un kārtoja savas darīšanas virtuvē. Bet O'Braienam bija plaša sirds. Viņš izgāja bārā un atgriezās kopā ar Cārliju Mukluku un Persiju Leklēru.
— Mani kompanjoni, mani kompanjoni, — viņš paziņoja, pamezdams ar aci saviem draugiem un nevainīgi uzsmaidīdams Sprogainajam Džimam. — Es allaž uzklausu viņu domas, allaž uzticos viņiem. Viņi ir labi cilvēki. Ielej viņiem ugunsdziru, Džim, un aprunāsimies!