Smiltis iekaucās un palika zem viņiem. Cits pēc cita garām slīdēja zilie kalni, un viņu māja ar lietus kolonām, puķu būriem, dziedošām grāmatām un grīdām, pār kurām plūda čalojošas strau­mes, jau bija tālu aiz muguras. Illa neska­tījās uz vīru. Viņa dzirdēja, kā viņš skubina putnus, kas līdzīgi ugunīgu dzirksteļu spie­tam cēlās arvien augstāk un pret debesīm izskatījās kā zeltaini sārts raķetes zieds, aiz kura kā ziedlapiņa vējā plīvoja baldahīns.

Viņa neskatījās uz senajām, izmirušajām, šaha galdiņam līdzīgajām pilsētām, kurām viņi lidoja pāri, neskatījās arī uz vecajiem kanāliem, kurus pildīja tukšums un sapņi. Kā mēness ēna, kā liesmojoša lāpa viņi slīdēja garām izžuvušām upēm un ezeriem.

Viņa raudzījās tikai debesīs.

Vīrs kaut ko teica.

Viņa raudzījās debesīs.

—    Vai tu dzirdi, ko tev saku?

—    Ko?

Viņš nopūtās. — Tu varētu būt uzmanī­gāka.

—    Biju aizdomājusies.

—           Neesmu manījis, ka tu būtu dabas mī­ļotāja, bet debesīs tu šovakar skaties kā ap­māta, — viņš teica.

—    Tās ir ļoti skaistas.

—           Es prātoju, — viņš lēni turpināja, — ka šovakar vajadzētu piezvanīt Hallēm. Jāap­runājas ar viņu, varbūt mēs varam uz kādu laiciņu — teiksim, uz nedēļu, ne vairāk — aizbraukt uz Zilajiem kalniem. Nebūtu slikti, vai ne?