— Nerunā tā, — viņš īgni atteica. — Vai tu gribi braukt, vai negribi?
Viņa paskatījās ārā uz pelēcīgo tuksnesi. Patlaban lēca divi balti mēneši. Gar kājām skalojās vēsa ūdens strāva. Viņas augumu kratīja viegli drebuļi. Viņai tik ļoti gribējās palikt te mierīgi sēžam, nerunāt un nekustēties, līdz notiktu tas, ko viņa gaidīja visu dienu, tas neiespējamais, kas tomēr varēja notikt. Ausīs atkal ieskanējās melodija.
— Es…
— Tas tev nāks par labu, — viņš mudināja. — Brauksim.
— Esmu nogurusi, — viņa atbildēja.
— Kādu citu vakaru.
— Te ir tava šalle. — Viņš pasniedza sievai flakonu. — Mēs mēnešiem nekur neesam bijuši.
— Ja neskaita tavus braucienus uz Ksi- sitiju divas reizes nedēļā. — Viņa izvairījās no vīra skatiena.
— Darīšanas, — viņš noteica.
— Ak tā? — viņa klusi nomurmināja.
No flakona izlija šķidrums, pārvērtās zilā migliņā un virmodams apvijās viņai ap kaklu.
Gailēdami kā nokaitētas ogles, uz vēsajām, gludajām smiltīm gaidīja ugunsputni. Baltais baldahīns, kas ar neskaitāmām zaļām lentēm bija piesiets pie ugunsputniem, piepūtās kā buras un viegli plandījās vakara vējā.
Illa atgulas zem baldahīna, un, paklausīdami viņas vīra pavēlei, putni kā liesmas pacēlās pret naksnīgajām debesīm. Lentes savilkās, baldahīns pacēlās.