— Viss kārtībā.
•— Tu esi slims.
— Nē. — Viņš ar mokām savilka seju gurdenā smaidā. — Es izturējos bērnišķīgi. Piedod man, dārgā. — Viņš parupji uzsita viņai uz pleca. — Pēdējā laikā esmu mazliet pārpūlējies. Nožēloju, ka tā iznāca. Vajadzēs kādu bridi atlaisties . ..
— Tu biji tik satraukts.
— Viss pārgājis. Jūtos labi. — Viņš izpūta elpu. — Aizmirsīsim šo ķildu. Starp citu, vakar es dzirdēju anekdoti par Uelu, gribēju tev pastāstīt. Darīsim tā: tu pagādā brokastis, es pastāstīšu anekdoti, un par notikušo vairs ne vārda.
— Tas taču bija tikai sapnis.
— Nu protams. — Viņš automātiski noskūpstīja viņas vaigu. — Tikai sapnis.
Pusdienas laikā saule kvēloja augstu pie debesīm un kalni virmoja spilgtajā gaismā.
— Uz pilsētu nebrauksi? — Illa jautāja.
— Uz pilsētu? — Viņš tikko jaušami sarauca uzacis.
— Šajā dienā taču tu vienmēr brauc. — Viņa pagrozīja puķu būrīti uz postamenta. Puķes sakustējās, atplezdamas savas izsalkušās, dzeltenās mutes.
Viņš aizvēra grāmatu. — Nē. Ir pārāk karsts un vēls arī.
— Ak tā. — Pabeigusi darāmo, viņa devās uz durvīm. — Es drīz būšu atpakaļ.
— Pagaidi! Uz kurieni tu iesi?
Illa jau bija durvīs. — Pie Pao. Viņa mani aicināja . . .