—    Šodien?

—           Es viņu tik sen neesmu redzējusi. Un nav jau tālu.

—    Zaļajā ielejā, vai ne?

—          Jā. Tā tāda laba pastaiga vien būs, un es nolēmu … — Viņa bija nevaļīga.

—          Piedod, lūdzu, piedod! — viņš sauca, noraizējies steigdamies viņai pakaļ. — Man bija galīgi izkritis no prāta. Esmu pēcpus­dienā ielūdzis pie mums doktoru Nlle.

—          Doktoru Nlle? — Viņa mēģināja izslīdēt pa durvīm.

Viņš satvēra viņu aiz elkoņa un atvilka at­pakaļ. — Jā.

—    Bet Pao . . .

—          Pao var pagaidīt, Illa. Mums jāuzņem Nlle.

—    Tikai uz brītiņu . . .

—    Nē, Illa.

—    Nē?

Viņš pakratīja galvu. — Nē. Bez tam līdz turienei ir ļoti tālu. Cauri visai Zaļajai iele­jai un tad lejup gar Lielo kanālu, vai ne? Un būs briesmīgi karsts, bet doktors Nlle tā priecātos tevi redzot. Nu, kā tu domā?

Viņa neatbildēja. Viņai gribējās izrauties un skriet. Gribējās skaļi kliegt. Taču viņa palika sēžam krēslā un lēni kustināja pirk­stus, vērdamās tajos ar stingu skatienu kā slazdā noķerts zvēriņš.

—          Illa, — viņš nomurmināja. — Tu pa­liksi mājās, vai ne?

—          Jā, — viņa pēc laba brīža atbildēja. — Palikšu.

—    Visu pēcpusdienu?

—    Visu pēcpusdienu, — viņa neskanīgi atbildēja.

Laiks gāja, bet doktors Nlle nerādījās.