II- las vīrs nelikās par to sevišķi pārsteigts. Kad bija jau pavisam vēls, viņš kaut ko norūca, piegāja pie sienas skapja un izņēma no turie­nes briesmīgu ieroci — garu iedzeltenu ci­lindru ar plēšām un gaili vienā galā. Viņš pagriezās. Viņa seju sedza neizteiksmīga sudrabaina metāla maska; maska, kuru viņš valkāja tad, kad gribēja noslēpt no citiem savas izjūtas. Maska teicami piekļāvās viņa iekritušajiem vaigiem, zodam un pierei. Maska mirgoja, un viņš grozīja rokās bries­mīgo ieroci. Tas vienmērīgi dūca — tā, kā dūc kukaiņi. Kad nospieda gaili, no tā spin- dzēdams izšāvās vesels mākonis zeltainu bišu. Briesmīgas, zeltainas bites, kas iedūra savu indīgo dzeloni un pēc tam nedzīvas pa­lika guļam kā sēklas smiltīs.

—    Uz kurieni tu iesi? — viņa jautāja.

—    Ko? — Viņš bija pielicis ausi pie plē­šām un klausījās draudīgajā dūkoņā. — Ja doktors Nlle nevar atnākt laikā, prātā nenāk viņu gaidīt. Došos drusku pamedīt. Es ne­būšu ilgi. Bet tu paliec mājā un nekur neej. Skaidrs? — Maska sudrabaini mirgoja.

—    Labi.

—    Un saki doktoram Nlle, ka drīz atgrie­zīšos. Tikai mazliet pamedīšu.

Trīsstūrainās durvis aizvērās. Soļi aizdu- nēja lejup pa kalnu.

Illa noskatījās, kā vīrs aizsoļo, saules ap­mirdzēts, un pamazām izzūd skatienam. Tad viņa atkal ķērās pie saviem pienākumiem: kaisīja magnētiskos putekļus un ievāca aug­ļus, kas bija ienākušies uz kristāla sienām. Viņa strādāja enerģiski un raiti, taču brī­žiem uzmācās savāds stingums, un viņa ne­apzinīgi dungoja dīvaino, neaizmirstamo dziesmu un caur kristāla kolonām vērās de­besīs.