Viņa sastinga un, elpu aizturējusi, gaidīja.

Tas tuvojās.

Kuru katru brīdi tam bija jānotiek.

Bija tāda sajūta, kā pērkona negaisam tu­vojoties — gaidpilns klusums, un tad tikko jūtami mainās atmosfēras spiediens, jo zemi kā ēna, kā dūmaka apņem negaisa elpa. Au­sīs sāk zvanīt, un tu it kā sastingsti tuvojo­šās vētras gaidās. Tad tu sāc drebēt. Debe­sis kļūst plankumainas un maina krāsu, mā­koņi sabiezē, kalni lāsmo kā metāls. Puķes būros izdveš vieglas nopūtas, it kā brīdinā­damas. Kāda neredzama roka viegli pieska­ras taviem matiem. Kaut kur mājas iekšienē dziedošais pulkstenis klusītiņām skandē: «Laiks, laiks, laiks …», bet tā balss nav ska­ļāka par ūdens pilienu pakšķēšanu uz samta drānas.

Un tad vētra ir klāt. Žilbinošam uzliesmo­jumam seko visu aprijoša melna lietus gāze un vareni dārdieni, kas uz mūžīgiem laikiem sagrābj visu savā varā.

Tā bija arī tagad. Tuvojās vētra, kaut gan debesis bija skaidras. Ik brīdi varēja uzlies­mot zibens, lai gan virs galvas nebija ne mākoņa.

Illa klaiņoja pa vasaras mierā snaudošo māju. Tūlīt, tūlīt debesis pāršķels zibens, no- grandēs pērkons, uzmutuļos dūmi, tad iestā­sies klusums, uz takas būs dzirdami soļi, kāds viegli pieklauvēs pie kristāla durvīm, un viņa skriešus skries tās atdarīt.. .