«Neprātīgā Illa,» viņa pati sevi rāja. «Ko tu savā dīkajā prātā vēl neizdomāsi!»
Un tad tas notika.
Uzvēdīja karsts gaiss, it kā garām būtu pa- šāvusies milzīga liesma. Kaut kas aizšalca un nobrāzmoja. Pie debesīm nomirgoja metāls.
Illa iekliedzās.
Izskrējusi cauri kolonādei, viņa plaši atrāva durvis. Viņas priekšā pletās kalni. Nekā cita tur vairs nebija.
Viņa jau gribēja mesties lejup pa nogāzi, taču savaldījās. Viņai jāpaliek šeit, viņa nedrīkst nekur iet. Drīz ieradīsies doktors, un vīrs dusmosies, ja viņa būs aizskrējusi.
Strauji elpodama, ar izstieptu roku viņa stāvēja durvīs un gaidīja.
Viņa raudzījās uz Zaļās ielejas pusi, līdz nogura acis, bet tur nekas nebija saskatāms.
«Auša gatavā!» Viņa iegāja mājā. «Ko tu vēl neizdomāsi! Tas bija tikai kāds putns, lapa, vējš vai zivis kanālā. Apsēdies. Nomierinies.»
Viņa apsēdās.
Atskanēja šāviens.
Skarbi un skaidri tur ierunājās briesmīgais kukaiņu ierocis.
Viņa sarāvās, to dzirdot.
Skaņa nāca no liela tāluma. Viens vienīgs šāviens. 2iglo, dūcošo bišu tālā sanoņa. Viens šāviens. Un tad vēl otrs — precīzs, salts un tāls.
Viņa atkal sarāvās un, pati nezinādama, kāpēc, pielēca kājās; pār lūpām izlauzās kliedzieni, negribēdami rimties. Kā bez prāta viņa metās cauri mājai un vēlreiz atrāva durvis.