Tālumā noklusa atbalsis, lidodamas arvien tālāk un tālāk.
Klusums.
Labu brīdi viņa nobālusi stāvēja pagalma vidū.
Tad lēni, ar nokārtu galvu klīda pa kolonām rotātajām istabām, aizskardama te vienu, te otru lietu. Beidzot trīcošām lūpām viņa apsēdās vīna istabā, kur pamazām sabiezēja krēsla, un gaidīja. Tad paņēma dzintara glāzi un sāka to spodrināt ar savas šalles malu.
Un, lūk, tālumā uz oļiem un šķembām iečirkstējās soļi.
Viņa piecēlās un stāvēja klusās istabas vidū. Glāze izslīdēja no pirkstiem un sašķīda uz grīdas.
Soļu troksnis aiz durvīm pieklusa.
Vai runāt? Vai saukt: «Nāciet iekšā, ak, lūdzu," nāciet iekšā»?
Viņa paspēra dažus soļus.
Nācējs kāpa augšup pa lieveni. Roka taustījās gar durvju rokturi.
Viņa uzsmaidīja durvīm.
Tās atdarījās. Smaids sasala uz viņas lūpām.
Tur stāvēja viņas vīrs. Sudrabotā maska nespodri mirgoja.
Viņš ienāca istabā un mirkli paskatījās uz viņu. Tad ar asu kustību atrāva ieroča plēšas, izkratīja no turienes divas beigtas bites, noskatījās, kā tās pakšķēdamas nokrīt uz grīdas, un tad samina ar kāju; pēc tam ieslēja tukšo ieroci istabas kaktā. Illa pa to laiku jau kuro reizi nesekmīgi mēģināja savākt saplīsušās glāzes drumslas.