— Ko tu darīji? — viņa jautāja.
— Neko. — Uzgriezis viņai muguru, viņš ņēma nost masku.
— Bet šāvieni … es dzirdēju, ka tu izšāvi. Divas reizes.
— Drusku pamedīju. Kādreiz uznāk tāda vēlēšanās. Vai doktors Nlle atnāca?
— Nē.
— Pag, pag! — Pretīgā knipja skaņa lika viņai sarauties. — Tikai tagad es sāku atcerēties. Viņš taču solījās atnākt pie mums rīt pēc pusdienas. Kā es varēju to aizmirst!
Viņi piesēdās pie galda. Illa raudzījās uz ēdienu, bet neaizskāra to. — Kāpēc tu
neēd? — viņš jautāja, mezdams gaļu burbuļojošā lavā un neskatīdamies uz sievu.
— Nezinu. Neesmu izsalkusi, — viņa atbildēja.
— Kāpēc ne?
— Pati nezinu. Vienkārši nav apetītes.
Cēlās vējš, saule rietēja. Istaba pēkšņi
šķita maza un auksta.
— Es visu laiku pūlos atcerēties, — viņa sacīja, sēdēdama klusajā istabā iepretim savam saltajam, staltajam, zeltacainajam vīram.
— Ko tad? — Viņš lēni sūca vīnu.
— To dziesmu. To brīnišķi skaisto dziesmu. — Aizvērusi acis, viņa dungoja melodiju, taču tā nebija īstā. — Esmu to aizmirsusi. Bet es nevēlos to aizmirst. Gribu to uz visiem laikiem paturēt prātā. — Viņa māja līdzi ar roku, it kā ritms varētu palīdzēt atcerēties melodiju. Tad atslīga krēslā. — Nevaru atcerēties. — Viņa sāka raudāt.