—    Kāpēc tu raudi? — viņš jautāja.

—           Nezinu, nezinu, asaras pašas plūst. Man ir skumji, un es nezinu kādēļ, es raudu un nezinu kāpēc. Un tomēr raudu.

Viņa paslēpa seju rokās, pleci drebēja.

—    Gan rīt viss būs pāri, — viņš noteica.

Viņa neskatījās uz vīru; viņas skatiens ka­vējās tuksnesīgajā klajumā un pie spožajām zvaigznēm, kas parādījās pie melnajām de­besīm; tālumā dzirdēja ceļamies vēju, gara­jos kanālos sāka virmot aukstais ūdens. Viņa aizvēra acis, visa drebēdama.

—    Jā, — viņa teica. — Rīt viss būs pāri.

1999. gada augusts

VASARAS NAKTS

Akmens galerijās varēja redzēt nelielas cil­vēku grupas un bariņus, kas pamazām sa­plūda ar zilo kalnu ēnu. Zvaigznes un abi spožie Marsa mēneši lēja pār viņiem savu maigo gaismu. Aiz marmora amfiteātra tum­sas un tāluma segā tinās villas un mazas pil­sētiņas, nekustīgi gulēja dīķu sidrabainie ūdeņi, no apvāršņa līdz apvārsnim aizstiepās mirdzoši kanāli. Pār miermīlīgo, bezrūpīgo Marsu nolaidās vasaras vakars.