Pa zaļā vīna kanāliem kā maigi bronzas ziedi slīdēja lai­vas. Mājokļos, kuru garās, bezgalīgās virte­nes kā rāmas čūskas aizlocījās kalnos, dīki sačukstēdamies savās vēsajās guļvietās, zvil­nēja mīlētāji. Pa lāpu apgaismotām alejām skrēja aizkavējušies bērni, turēdami rokās zelta zirnekļus, kas auda vieglai miglai līdzī­gus tīklus. Šur tur pie burbuļojošas, sidrabai­nas lavas galdiem vēl gatavoja vēlas vaka­riņas. Tajā Marsa pusē, kur valdīja nakts, brūnie marsieši ar dzeltenajām monētu acīm nesteidzīgi pulcējās neskaitāmos amfiteātros, no kuru skatuvēm kā ziedu smarža klusajā gaisā plūda maiga mūzika.

Uz vienas no šādām skatuvēm dziedāja sieviete.

Klausītāji sakustējās.

Viņa apklusa un pielika roku pie kakla. Tad pamāja ar galvu mūziķiem, un tie atsāka spēlēt.

Mūziķi spēlēja, un viņa dziedāja; šoreiz klausītāji aizturēja elpu un pastiepās uz priekšu, daži pārsteigumā piecēlās kājās. Šķita, it kā amfiteātrim būtu pieskārusies ziemeļa dvaša. Jo dziesma, kuru šī sieviete dziedāja, bija neparasta un biedējoša, un dī­vaina. Viņa mēģināja apturēt vārdus, kas plūda pār lūpām, bet tie turpināja skanēt:

Iet viņa burvīga kā nakts, No padebešiem starojot, Un viņas acu dzelmēs rakts Ir viss, ko gaisma, tumsa dod .. .*

Dziedātāja aizklāja ar rokām muti. Viņa bija apjukusi.