— Kas tie par vārdiem? — jautāja mūziķi.
— Kas tā par dziesmu?
— Kas tā par valodu?
Tiklīdz viņi iepūta savos zeltītajos ragos, atkal atskanēja dīvainā mūzika un lēni lidinājās virs klausītājiem, kas tagad skaļi sarunājās un cēlās kājās.
— Kas tev noticis? — mūziķi cits citam jautāja.
— Kas tā par melodiju, ko tu spēlēji?
— Un kādu melodiju spēlēji tu pats?
Sieviete sāka raudāt un aizskrēja no skatuves. Publika devās projām no amfiteātra. Līdzīgi notikumi atgadījās daudzās satraukuma pilnās marsiešu pilsētās. Visus pārņēma stingums, it kā gaisā lidinātos baltas sniega pārslas.
Tumšajās alejās lāpu gaismā bērni dziedāja:
… tā ātri steidz iekšā, bet tukšs skapis priekšā, Un sunītim netiek nekas.
— Bērni! — atskanēja balsis. — Kas tas par pantiņu? Kur jūs to iemācījāties?
— Mums tas pēkšņi ne no šā, ne no tā ienāca prātā. Mēs nemaz nesaprotam, ko tas nozīmē.
Durvis aizcirtās. Ielas kļuva tukšas. Virs zilajiem kalniem iemirdzējās zaļa zvaigzne.
Vispāri tai Marsa pusei, kur valdīja nakts, mīlētāji pamodās, kad viņu iemīļotās sāka tumsā dūkt melodiju.
— Kas tā par dziesmu?
Neskaitāmās mājās sievietes nakts vidū uztrūkās ar kliedzienu. Tās vajadzēja mierināt, bet asaras nemitējās plūst pār viņu vaigiem. — Guli nu, guli. Kas tev kaiš? Redzēji sapni?