— Rīt notiks kaut kas briesmīgs.
— Nekas nenotiks. Viss taču ir vislabākajā kārtībā.
Histēriskas elsas. — Tas nāk tuvāk, arvien tuvāk un tuvāk!
— Ar mums nekas nevar notikt. Guli nu, guli!
Marss pirms ausmas bija kluss, tik kluss ka vēsa, melna aka; kanālu ūdeņos spoguļojās zvaigznes, istabās elpa cilāja gulētāju krūtis, bērni dusēja saritinājušies, neizlaizdami no dūrītēm savus zirnekļus, mīlētāji — apskāvušies; mēneši bija norietējuši, lāpas izdegušas, akmens amfiteātri tukši.
Kaut kur tālumā pa vientuļu, tumšu ielu soļoja naktssargs un dungoja ļoti savādu dziesmu — tā bija vienīgā skaņa šajā pirms- ausmas stundā . . .
1999. gada augusts
ZEMES DĒLI
Pie durvīm neatlaidīgi klauvēja.
Misis Ttt atgrūda tās vaļā. — Ko jums vajag?
— Jūs runājat angliski? — cilvēks, kas stāvēja pie durvīm, pārsteigumā izsaucās.
— Kā protu, tā runāju, — viņa atmeta.
— Vistīrākā angļu valoda!
Svešiniekam mugurā bija kaut kāda forma.
Viņam līdzās, degot nepacietībā, stāvēja vēl trīs smaidoši, dubļiem notriepušies vīri.
— Ko jūs gribat? — misis Ttt noprasīja.