Tomēr nē. Viņa pakratīja galvu, tikko jaušami, kā piedodama paraustīja plecus. Plakstiņi viegli nolaidās pār zeltainajām acīm. Laulības dzīve arī jauniem cilvēkiem liek justies veciem, ar visu apradušiem.
Viņa atlaidās krēslā, kas tajā pašā brīdī pielāgojās viņas ķermeņa formām. Satraukta viņa cieši aizdarīja acis.
Un sapnis atkārtojās.
Brūnie pirksti nodrebēja un, it kā gaisu tverdami, izpletās. Pēc brīža viņa satraukta un aizelsusies izslējās krēslā.
Viņa ātri palūkojās visapkārt, it kā cerēdama kādu ieraudzīt savā tuvumā. Bet sejā pavīdēja vilšanās: starp kolonām neviena nebija.
Trīsstūrainajās durvīs parādījās vīrs. — Vai tu sauci? — viņš īgni jautāja.
— Nē, — viņa asi atbildēja.
— Man likās, ka dzirdu tevi kliedzam.
— Tiešām? Es biju mazliet iesnaudusies un redzēju sapni.
— Dienas laikā? Tas nu gan ir jaunums.
Viņa vēl arvien bija sapņa varā. — Cik
dīvaini, patiešām ļoti dīvaini, — viņa čukstēja. — Šis sapnis . . .
— Nu? — Viņš acīmredzot vēlējās ātrāk atgriezties pie savas grāmatas.