— Nu, kā jums liekas, — misters Aaa turpināja sprediķot, — vai mistera Ttt uzvedība nav nosodāma?
Vīri blenza augšup cauri tveicīgajai dūmakai. — Mēs esam no Zemes! — kapteinis atsāka.
— Manuprāt, viņš rīkojies ārkārtīgi nesolīdi, — misters Aaa nerimās.
— Kosmosa kuģis. Mēs atlidojām raķetē. Rau, kur tā stāv!
— Un nav jau pirmā reize, kad viņš tā izrīkojas.
— Cauri kosmosam — no Zemes!
— Derētu piezvanīt un nostrostēt viņu.
— Visi četri, es un šie trīs komandas locekļi.
— Nudien piezvanīšu, tūliņ pat!
— Zeme. Raķete. Cilvēki. Lidojums. Kosmoss.
— Piezvanīšu un likšu viņam trūkties! — misters Aaa izsaucās un nozuda no loga kā lelle no skatuves. Kaut kādā dīvainā ierīcē vai aparātā labu laiku bija dzirdama nikna lamāšanās.
Lejā kapteinis ar saviem vīriem ilgu pilnu skatienu paraudzījās atpakaļ, kur pakalnā slējās viņu lieliskā raķete — tik slaika, glezna un izskatīga.
Pēc brīža misters Aaa atkal parādījās logā, uzvaroši rēkdams:
— Es izsaucu viņu uz dueli! Ļautiņi mīļie — uz dueli!
— Mister Aaa… — kapteinis pacietīgi atsāka.
— Pataisīšu viņu uz vietas aukstu, vai dzirdat!
— Mister Aaa, lūdzu, uzklausiet mani! Mēs esam nolidojuši sešdesmit miljonu jūdžu.