Vīri vilkās pa nespodru, krēslainu, pievakares gaismas apspīdētu gaiteni, līdz nonāca pie milzīgām, spožām sudraba durvīm. Viņi atslēdza tās ar sudraba atslēgu. Tadiegāja iekšā, aizcirta durvis un paraudzījās visapkārt.
Viņi atradās plašā, saules pielietā zālē. Vīrieši un sievietes sēdēja pie galdiņiem vai arī grupiņās sarunājās. Atslēgai noklikšķot, tie pavērās četros uniformās ģērbtajos vīros.
Viens no marsiešiem panāca uz priekšu un paklanījās.
— Misters Uuu, — viņš stādījās priekšā.
— Kapteinis Džonatans Viljamss no Ņujorkas, no Zemes, — kapteinis gurdi atbildēja.
Acumirklī zāle eksplodēja!
Sākās tāda kliegšana un aurošana, ka nodrebēja griesti. Neprātīgā sajūsmā spiegdami, vēcinādami rokas, gāzdami galdus un grūstīdami cits citu, marsieši metās pie kapteiņa un viņa biedriem, apkampa tos, svieda gaisā un uzsēdināja sev uz pleciem. Diedami, lēkādami un gavilēdami viņi nesās apkārt zālei, apjoņodami sešus slaidus goda apļus.
Zemes dēli apjuka tā, ka labu brīdi jāja uz marsiešu līganajiem pleciem kā valodu zaudējuši, līdz attapās un sāka smieties, uzkliegdami cits citam:
— Hei! Tā tik ir uzņemšana!
— Tas ir ko vērts! Zēni! Hei-jā! O-ho! Bravo!
Viņi uzvaroši samirkšķinājās. Tad, izstiepuši rokas, sāka plaukšķināt. — Hei-jā!