—    Es sapnī redzēju vīrieti.

—    Vīrieti?

—    Slaidu vīrieti, sešas pēdas un vienu collu garu.

—    Kādas muļķības! Tas taču milzis, izdzi­mums.

—    Un tomēr … — viņa meklēja vārdus, — tomēr viņš izskatījās labi. Par spīti garu­mam. Un viņam bija — es jau zinu, ka tu tās sauksi par muļķībām — viņam bija zilas acis!

—    Zilas acis! Mans dievs! — iesaucās misters K. — Ko vēl tu nenosapņosi! Varbūt tu teiksi, ka viņam bija melni mati?

—    Kā tu uzminēji? — Viņas balss skanēja satraukti.

—    Es tikai izvēlējos visneiespējamāko krāsu, — viņš vēsi atbildēja.

—    Tie patiešām bija melni! — viņa izsau­cās. — Un viņam bija ļoti gaiša āda. Ak, viņš izskatījās ļoti neparasts! Viņš bija dī­vaini ģērbies un nokrita no debesīm, un ru­nāja ar mani ļoti laipni. — Viņa pasmaidīja.

—    No debesīm — kādas muļķības!

—    Viņš atlidoja metāla ierīcē, kas spoži laistījās saulē, — viņa atcerējās. Aizvērusi acis, viņa to no jauna mēģināja atsaukt at­miņā. — Es sapņoju, ka skatos debesīs un ta­jās pamirdz kaut kas līdzīgs gaisā pamestai monētai; tas kļuva arvien lielāks un viegli nosēdās uz zemes — garš, neparasts sudraba kuģis, apaļš kā cigārs. Tad kuģa sānos at­vērās durvis un izkāpa šis garais vīrietis.

—    Ja tu vairāk strādātu, tev nerādītos tādi muļķīgi sapņi.