— Man tas sagādāja prieku, — viņa atbildēja, atlaizdamās krēslā. — Nekad nebiju domājusi, ka man ir tāda iztēle. Melni mati, zilas acis un gaiša āda! Cik dīvains vīrietis, un tomēr — skaists.
— Tu izdomā visādas muļķības un pēc tam pati sāc tām ticēt.
— Tu esi ļauns. Es taču viņu neizdomāju ar nolūku; viņš man parādījās, kad biju iesnaudusies. Taču tas nelīdzinājās sapnim. Viss bija pārāk negaidīti un dīvaini. Viņš paskatījās uz mani un teica: «Es savā kuģī atlidoju no trešās planētas. Mani sauc Nata- niels Jorks …»
— Cik muļķīgs vārds; to nemaz nevar saukt par vārdu, — viņas vīrs errojās.
— Protams, ka muļķīgs, jo tas taču ir tikai sapnis, — viņa klusi noteica. — Un vēl viņš sacīja: «Šis ir pirmais lidojums kosmosā. Mēs esam tikai divi — es un mans draugs Bērts.»
— Vēl viens muļķīgs vārds.
— Un viņš teica: «Mēs esam no pilsētas, kas atrodas uz Zemes; tā sauc mūsu planētu,» — turpināja misis K. — Tieši tā viņš teica — Zeme. Un runāja viņš kādā citā valodā. Tomēr es visu sapratu. Ar prātu. Tā droši vien bija telepātija.
Misters K. pagriezās, lai ietu. Sievas balss viņu apstādināja. — 111! — viņa klusi teica. — Vai tu nekad neesi domājis par to, ka uz trešās planētas varētu būt cilvēki?
— Dzīvība uz trešās planētas nav iespējama, — misters K. pacietīgi skaidroja. — Mūsu zinātnieki apgalvo, ka tās atmosfērā ir pārāk daudz skābekļa.