—    Bet vai nebūtu lieliski, ja tur dzīvota cilvēki? Un atceļotu šurpu cauri kosmosam kaut kādā kuģī?

—    Tu taču zini, Illa, kā es neciešu šādu sentimentālu sapņošanu. Labāk ķersimies pie darba.

Bija jau vēla pēcpusdiena, kad, klaiņo­dama starp kolonām, ap kurām čabināja lie­tutiņš, viņa sāka dziedāt šo dziesmu. Viņa to atkārtoja vēl un vēlreiz.

—    Kas tā par dziesmu? — beidzot nopra­sīja viņas vīrs, apsēzdamies pie uguns galda.

—    Nezinu. — Pati par sevi pārsteigta, viņa pacēla acis. Tad, kā neticēdama, pielika plaukstu pie mutes. Saule rietēja. Līdz ar dziestošo gaismu māja aizvērās kā milzu puķe. Starp kolonām vilka vējš; uz uguns galda burbuļoja sudrabotas lavas ezeriņš. Vējš glāstīja viņas rūsganos matus un klusi dziedāja ausīs. Viņa nekustīgi vērās jūras dibena dzeltenīgajos tālumos, it kā atcerēda­mās kaut ko, un viņas dzeltenās acis bija maigas un valgas.

Skurbini ar saviem skatiem Manējos solījums būs.

Viņa dziedāja klusi, lēni, maigi.

Skūpstu ja kausā liesi, Vienaldzīgs vīns man kļūs.[1]

Tad viņa, acis aizvērusi, dungoja melodiju un vieglītiņām šūpoja vējā rokas. Pēc tam apklusa.

Dziesma bija ļoti skaista.

—    Pirmo reizi dzirdu šo melodiju. Vai tu pati to sacerēji? —■ viņš taujāja, pētoši viņā skatīdamies.