— Nē. Jā. Nē, es patiešām nezinu. — Viņa bija ļoti apmulsusi. — Es pat nesaprotu vārdus, tie ir kādā citā valodā.
— Kādā valodā?
Viņa automātiski meta gaļas gabaliņus kūsājošā lavā. — Es nezinu. — Pēc brīža gaļa bija gatava, viņa to izvilka ārā un pasniedza uz šķīvja vīram. — Es droši vien būšu to visu izdomājusi. Pati nezinu, kāpēc.
Viņš neatbildēja. Tikai noskatījās, kā viņa iegremdē gaļas gabaliņus šņācošajā uguns atvarā. Saule bija norietējusi. Soli pa solim telpā zagās nakts, kā tumšs vīns piepildīdama istabu līdz pat griestiem, aprīdama kolonas un viņus abus. Vienīgi sudrabotās lavas atblāzma apgaismoja sejas.
Viņa atkal dungoja dīvaino dziesmu.
Viņš strauji piecēlās no krēsla un sadusmots atstāja istabu.
Vēlāk viņš viens pats pabeidza ēst vakariņas.
Piecēlies viņš izstaipījās, paskatījās sievā un žāvādamies ierosināja: — Aizlidosim šovakar ar ugunsputniem uz pilsētu un izklaidēsimies.
— Vai tu runā nopietni? — viņa jautāja.
— Vai esi vesels?
— Kas gan tur tik dīvains?
— Mēs jau sešus mēnešus nekur neesam bijuši.
— Man šķiet, ka tā nav slikta ideja.
— Kopš kura laika tu esi tik gādīgs?