No rīta parādījās kuteris ar diviem baltajiem, kuriem nebija bail no vienpadsmit malaitiešiem un viņu divpadsmit šautenēm. Mauki un viņa biedrus aizveda uz Tulagi, kur dzīvoja visu balto cilvēku lielais baltais pavēlnieks. Un lielais baltais pavēlnieks tiesāja bēgļus, kuriem sasietiem uzskaitīja divdesmit reizes ar pletni un piespieda nomaksāt piecpadsmit dolārus soda naudas. Pēc tam viņus nogādāja atpakaļ Ņūdžor- džijā, kur baltie izsita no viņiem septiņas glases no katra un pielika viņus pie darba. Bet Mauki vairs neuzticēja mājkalpotāja pienākumus. Viņu nosūtīja būvēt ceļu. Piecpadsmit dolārus soda naudas samaksāja baltie, no kuriem Mauki bija aizbēdzis, un viņam pateica, ka tie jāatstrādā, bet tas nozīmēja, ka būs jāloka mugura vēl liekus sešus mēnešus.
Tagad līdz atgriešanās dienai atlika trīsarpus gadu, tāpēc Mauki kādu nakti nozaga laiviņu, kādu laiku slēpās Meninga jūras šauruma saliņās, tad šķērsoja šo līci un saka airēt gar Izabellas salas austrumu piekrasti, taču, nobraucis divas trešdaļas ceļa, pie Merindža lagūnas krita balto rokās. Pēc nedēļas viņš no tiem aizbēga un patvērās biezoknī. Izabellas salā nav mežu iedzīvotāju, ir tikai piekrastes iedzīvotāji, un viņi visi ir kristīti. Baltie izsolīja par Mauki sagūstīšanu piecsimt paku tabakas, un katru reizi, kad Mauki mēģināja nokļūt līdz jūrai, lai nozagtu laivu, piekrastes iedzīvotāji dzinās viņam pakaļ.