Tā pa­gāja četri mēneši, bet, kad atalgojums tika paaugstināts līdz tūkstoš pakām, viņu sagūstīja un nosūtīja atpakaļ uz Ņūdžordžiju būvēt ceļus. Tā kā tūkstoš paku tabakas maksā piecdesmit dolāru un izsolīto summu Mauki va­jadzēja samaksāt pašam, tad viņam vajadzēja strādāt gadu un astoņus mēnešus. Tādējādi atgriezties Portadamsā viņš tagad varēja cerēt pēc pieciem gadiem.

Ilgas pēc mājām bija stiprākas nekā jebkad, un Mauki nedomāja rimties, nākt pie prāta, atstrādāt savus piecus gadus un tad atgriezties mājās. Nākamo reizi Mauki no­ķēra, kad viņš mēģināja bēgt. Lietu izskatīja misters He- vebijs, ziepju vārīšanas sabiedrības «Mēness gaisma» pilnvarotais salā, un viņš atzina Mauki par nelabojamu. Sabiedrībai bija plantācijas arī Santakrusas salās, sim­tiem jūdžu no Zālamana salām, un uz turieni sūtīja nela­bojamos. Uz turieni gribēja nosūtīt arī Mauki, bet viņš nenonāca galā. Šoneris piestāja Santaannā, un Mauki naktī peldus sasniedza krastu, kur tirgotājam nočiepa di­vas šautenes un kasti tabakas, un ar laiviņu aizkļuva iīdz Kristovalai. Malaita tagad bija piecdesmit vai seš­desmit jūdzes uz ziemeļiem no viņa. Taču, kad Mauki mēģināja tikt pāri līcim, sacēlās vētra un viņu aiznesa atpakaļ uz Santaannu, kur tirgotājs iekala viņu dzelžos un noturēja līdz tai dienai, kad šoneris atgriezās no Santa­krusas. Šautenes tirgotājam atdeva, bet par tabakas kasti Mauki vajadzēja strādāt vēl vienu gadu. Viņa parāds sa­biedrībai tagad bija seši gadi.