Šā smilšu gredzena vidu atrodas milzīga ar koraļļu rifiem nosēta la- gūna. Lordhava nedz no ģeogrāfiskā, nedz no etnogrāfiskā viedokļa nepieder pie Zālamana salām. Tā ir atols, turpretī Zālamana salas ir vulkāniskas izcelsmes; tās iemītnieku ārējais izskats un valoda liecina par radniecību ar polinē­ziešiem, turpretī Zālamana salu iemītnieki ir melanēzieši. Lordhavā uz dzīvi apmetušies ieceļotāji no Polinēzijas, kuru pieplūdums turpinās vēl joprojām: dienvidaustrumu pasāts atdzen pie salas krastiem viņu garās, strupdegu- nainās laivas. Nav apšaubāms arī tas, ka mazākā skaitā melanēzieši plūduši uz šejieni ziemeļrietumu musonu laikā.

Neviens neapmeklē Lordhavu jeb Otongdžavu, kā to dažkārt dēvē. «Tomass Kuks un dēli» nepārdod biļetes uz šejieni, un tūristiem nav ne jausmas par šā atola eksis­tenci. Tā krastā nav izkāpis pat neviens baltais misionārs. Atola pieci tūkstoši iedzīvotāju ir tikpat miermīlīgi, cik primitīvi. Taču ne vienmēr viņi ir bijuši tik miermīlīgi. Locijas norāda, ka viņi ir naidīgi un nodevīgi. Šo lociju sastādītāji nezina, kā pārvērtušies Lordhavas iedzīvotāji, kuri pirms dažiem gadiem sagrāba lielu trīsmastu buri­nieku un apkāva visu komandu, neaiztiekot vienīgi kap­teiņa palīgu. Palicis dzīvs, viņš aiznesa šo vēsti saviem baltajiem brāļiem un atgriezās Lordhavā ar trim tirdznie­cības šoneriem. Tie iestūrēja savus kuģus taisni lagūnā un sāka sprediķot baltā cilvēka evaņģēliju, ka nogalināt bal­