tos drīkst tikai baltie un ka zemākas rases nedrīkst pacelt pret viņiem roku. Šoneri braukaļāja pa lagūnu, sēdami nāvi .un iznīcību. Uz šaurās zemes strēmeles nebija kur dēties, nebija kur paslēpties. Uz cilvēkiem šāva, līdzko viņi parādījās, un te visi bija kā uz delnas. Ciemi tika nodedzināti, laivas sadauzītas, vistas un cūkas nokautas, bet vērtīgās kokospalmas nocirstas. Tā tas turpinājās veselu mēnesi, pēc tam šoneri aizbrauca, taču bailes no balta cilvēka salinieku sirdīs palika, un viņi nekad vairs neiedrošinājās darīt tam pāri.
Visuresošās sabiedrības «Mēness gaisma» aģents Makss Bansters bija vienīgais baltais cilvēks uz salas. Sabiedrība nometināja viņu Lordhavā ja arī ne tāpēc, ka gribēja atkratīties no šā cilvēka, tad vismaz tāpēc, ka šī bija visattālākā sala. Atkratīties no viņa pavisam sabiedrība nevarēja, jo nebija viegli atrast kādu viņa vietā. Šim dūšīgajam vācietim visi nebija mājā. Nosaukt viņu par pustraku būtu par maz. Bansters bija kauslīgs, gļēvs un trīskārt mežonīgāks par jebkuru salas mežoni. Kā jau gļēvulis, viņš zākājās tikai par vājajiem. Kļuvis par sabiedrības aģentu, viņš saņēma norīkojumu uz Savo. Kad viņa vietā nosūtīja diloņslimu kolonistu, Bansters sasita viņu zili melnu, un atbraucējs, kura dzīvība karājās mata galā, bija spiests aizbraukt ar to pašu šoneri, kas viņu bija atvedis.