Tad misters Hevebijs sameklēja Banstera vietā jaunu jorkšīrieti, īstu milzeni, šis cilvēks bija izdaudzināts dūru varonis, kuram galvenais bija nevis paēst, bet izkauties. Taču Bansters negribēji kauties. Viņš tēloja jēriņu — desmit dienas, kamēr jorkšīrieti kopīgiem spēkiem nogāza no kājām dizentērija un drudzis. Tad Bansters parādīja savu īsto dabu, nometot slimo zemē un mīdot viņu kājām. Baidīdamies no atmaksas, kad upuris būs atveseļojies, Bansters ar kuteri aizbēga uz Guvutu un tur atkal izcēlās, piekaudams jaunu angli, kuru jau bija sakropļojusi cauri abām gūžām izurbusies būru lode.
Tad nu misters Hevebijs nosūtīja Bansteru uz Lordhavu, šo dieva aizmirsto salu. Par godu šim notikumam Bansters izsūca puskasti džina un pamatīgi piesita paveco un astmas mocīto kapteiņa palīgu no šonera, kas viņu bija atvedis. Kad šoneris bija prom, viņš sasauca krastā kana- kus un uzaicināja cīkstēties ar viņu viens pret vienu, apsolot kasti tabakas tam, kas viņu pieveiks. Trīs kanakus viņš pievārēja, bet ceturtais nolika uz lāpstiņām viņu pašu, taču tabakas vietā dabūja lodi plaušās.
Tā Bansters sāka valdīt Lordhavā. Galvenajā ciemā dzīvoja trīstūkstoš cilvēku, bet pat gaišā dienas laikā tas bija tukšs kā izslaucīts, kad parādījās Bansters.