Vīrieši, sievietes un bērni spruka, kur pagadījās. Pat suņi un cū­kas mudīgi grieza ceļu, bet pats karalis, aizmirsis savu cieņu, slēpās zem mašas. Abi premjerministri trīcēja un drebēja bailēs no Banstera, kurš nekad neapsprieda strī­dīgus jautājumus, bet tūlīt laida darbā dūres.

Un Lordhavā ieradās Mauki, kuram vajadzēja strādāt pie Banstera astoņarpus gadu. Aizbēgt no Lordhavas ne­bija iespējams. Lai nu kā, Banstera un Mauki likteņi ta­gad bija sasaistīti. Bansters svēra divsimt, Mauki — simt desmit mārciņu. Bansters bija cietsirdīgs izdzimtenis, bet Mauki — pirmatnējs mežonis. Tajā pašā laikā katram bija sava stūrgalvība un viltība.

Mauki ir nenojauta, kā labā viņam būs jāstrādā. Neviens viņu nebija brīdinājis, un viņš sprieda, ka Bansters ir tads pats kā visi pārējie baltie — dzer daudz viskija, valda un izdod likumus salā, vienmēr tur vārdu un nekad nesit iedzimtajam, ja tas nav pelnījis sodu. Bansterarn bija labāks stāvoklis.,Viņš zināja par Mauki visu un jau aizlaikus priecājās, ka ņems puisi priekšā. Viņa pēdējais pavārs gulēja ar salauztu roku un izmežģītu plecu, tāpēc Mauki uzdeva veikt pavāra un galvenā mājkalpotāja pie­nākumus.

Mauki drīz jo drīz saprata, ka ir dažādi baltie cilvēki. Tajā pašā dienā, kad šoneris pacēla enkuru, Bansters pa­vēlēja viņam nopirkt cāli no Tonganas salu misionāra iedzimtā Samaizi. Bet Samaizi bija aizbraucis uz lagūnas otru krastu un ātrāk par trim dienām atpakaļ nebija gai­dāms.