Tādā pašā garā Mauki aprunājās ar airētājiem. Tad viņš pavēlēja Banstera sievai iet atpakaļ pie saviem tuviniekiem. Ja viņa būtu atteikusies, Mauki būtu ķezā, jo viņa tambo liedza viņam pieskarties sievietei.
Kad māja bija tukša, Mauki iegāja guļamistabā, kur snauda aģents. Vispirms viņš pievāca revolverus, tad uzvilka rajas ādas dūraini. It kā pirmo reizi brīdinot Bansteru, Mauki ar vienu vēzienu noplēsa viņam visu ādu no deguna.
— Dikti labs, ko? — Mauki izsmējīgi apvaicājās starp diviem vēzieniem, no kuriem viens nosprauca ādu no pieres, bet otrs — no vaiga. — Smejies, velns parāvis, smejies!
Mauki darīja savu darāmo pamatīgi, un savās būdās paslēpušies kanaki dzirdēja, kā «liels saimnieks taisa troksni» un taisa to kadu stundu, ja ne ilgāk.
Pabeidzis Mauki aiznesa kompasu un visas šautenes un munīciju uz laivu un sāka kraut tajā kastes ar tabaku. Kamēr viņš to darīja, no mājas iztenterēja pretīgs, nodīrāts radījums un brēkdams skrēja uz jūru. Viņš nokrita smiltīs un palika locāmies un gaudojam svelmainajā saulē. Mauki paraudzījās uz to pusi, it kā apsvērdams, ko iesākt, tad piegaja klat, nogrieza Bansterarn galvu, ietina to maša un iebāza kastē laivas pakaļgalā.