Par spīti Šim rotām, Mauki izskatījās piemīlīgs. Viņa seja bija tīkama pat no eiropieša viedokļa, bet kā mela- nēzietis viņš bija ārkārtīgi skaists. Sejas vienīgais trūkums bija pārliekais maigums. Tā bija sievišķīga, bezmaz vai meitenīga, ar sīkiem, pareiziem un smalkiem vaibstiem. Zods bija gļēvs un mute tāpat. Žokļa, pieres un deguna līnija nepauda ne spēku, ne raksturu. Tikai acīs reizēm pavīdēja kaut kāds mājiens uz nezināmām īpašībām, ku- J ras veidoja Mauki iedabu, bet citiem palika nemanāmas. Sīs nezināmās īpašības bija drosme, neatlaidība, bezbailība, iztēles spēja un apķērība, un, kad tās izpaudās mērķtiecīgā un enerģiskā rīcībā, apkārtējiem mutes palika vaļā.
Mauki tēvs bija Portadamsas ciemata vecākais, un pie jūras piedzimušais Mauki te jutās pats gandrīz kā ūdens iemītnieks. Viņš prata ķert zivis un austeres, un koraļļu rifi viņam bija atvērta grāmata. Arī laivu vadīt viņš prata. Gadu vecs viņš iemācījās peldēt. Septiņu gadu vecumā viņš jau varēja aizturēt elpu veselu minūti un ienirt trīsdesmit pēdu dziļumā. Bet septiņu gadu vecumā viņu nolaupīja biezokņu iemītnieki, kuri neprot peldēt un pat baidās no sālsūdens. Kopš tā laika Mauki redzēja jūru tikai no tālienes, spraugās starp krūmiem vai no augsto kalnu kailajām nogāzēm. Viņš kļuva par vergu vecajam Fanfoa, kura pārvaldīšanā atradās pārdesmit pa Malaitas kalnu atzarojumiem izkaisītu ciematiņu, no kuriem kāpjošās dūmu strūklas rāmos rītos noder baltajiem jūras