braucējiem par vienīgo pierādījumu, ka salas vidusdaļa ir apdzīvota. Baltie nelien iekšā Malaitā. Dzīdamies pēc zelta, viņi reiz mēģināja to darīt, bet vienmēr atstāja tur savas galvas, kas vēl šobaltdien ņirdzīgi smaida pie iedzimto būdu nokvēpušajām spārēm.

Kad Mauki bija septiņpadsmit gadu, Fanfoa reiz aptrūka tabakas. Viņš palika pilnīgi bez tabakas. Visiem viņa cie­matiem tie bija grūti laiki. Vainīgs bija pats Fanfoa. Suo bija tik mazs līcītis, ka liels šoneris, izmetis tajā enkuru, nevarēja apgriezties. Līcīti no visām pusēm ieskauj man- groves, kuru zari līkst zemu pār tumšajiem ūdeņiem. Tas ir slazds, un šajā slazdā ar visu savu mazo divmastu bu­rinieku iekrita divi baltie. Viņi bija atbraukuši vervēt strād­niekus un atveduši līdzi daudz tabakas un preču, nerunājot nemaz par trim šautenēm un krietnu munīcijas krā­jumu. Suo piekrastē neviens nedzīvoja, tāpēc krūmu iemīt­nieki varēja mierīgi nākt lejā pie jūras. Tirgošanās ritēja spraigi. Jau pirmajā dienā pieteicās divdesmit strādnieki. Pat vecais Fanfoa pieteicās. Un tajā pašā dienā divdes­mit jaunie strādnieki nocirta abiem baltajiem galvu, ap­kāva komandu un aizdedzināja burinieku. Pēc tam veselus trīs mēnešus tabakas un citu labumu visos džungļu ciema­tos bija papilnam.