Bet tad ieradas kara kuģis, kura raidī­tās granātas ielidoja tālu kalnos, un šausmu pārņemtie ļaudis bija spiesti bēgt no saviem dzimtajiem ciematiem dziļāk džungļos. Malā izkāpa bruņotas nodaļas. Tās node­dzināja ciematus ar visu salaupīto tabaku un precēm. Kokospalmas un banānu koki tika nocirsti, taro dārzi iz­rakņāti, cūkas un vistas apkautas.

Tā bija laba mācība Fanfoa, taču šobrīd viņš bija pa­licis bez tabakas. Arī jaunieši bija pārāk nobaidījušies, lai pieteiktos vervētājiem. Tāpēc Fanfoa pavēlēja aizvest savu vergu Mauki uz krastu un atdot baltajiem, par iemaksu pieprasot puskasti tabakas un nažus, cirvjus, katūnu un krelles piedevām. To visu Mauki atpelnīs plan­tācijās. Mauki bija iztrūcies līdz nāvei, kad viņu veda augšā uz šonera. Viņš gāja kā upurjērs. Baltie bija ne­ganti radījumi. Citādi viņi nebraukātu gar Malaitas pie­krasti un neiegrieztos visos līčos pa divi uz šonera ar piecpadsmit līdz divdesmit vīru lielu melnādaino komandu un nereti ar sešdesmit septiņdesmit savervētajiem. Turklāt vēl vajadzēja baidīties no piekrastes iedzīvotājiem, kas kuru katru brīdi varēja uzbrukt, sagrābt šoneri un apslep- kavot visu apkalpi. Baltajiem cilvēkiem vajadzēja būt patiešām briesmīgiem. Bez tam viņiem bija tādi velnišķīgi rīki, kas šāva daudz reižu bez apstājas, visādas dzelzs un vara lietas, kas dzina šoneri uz priekšu, kad nebija ne mazākā vējiņa, un kastes, kas runāja un smējās uz mata, kā runā un smejas cilvēki. Jā, un viņš bija dzirdējis par kādu balto, kura velnu velns esot tik stiprs, ka cilvēks varot pēc patikas izņemt un atkal ielikt atpakaļ visus savus zobus.