Mauki noveda lejā kajītē. Uz klāja par sargu palika viens baltais cilvēks ar divām pistolēm aiz jostas. Kajītē otrs baltais sēdēja pie grāmatas un vilka tajā kaut kādas mīklainas zīmes un līnijas. Viņš palūkojās uz Mauki, it kā tas būtu cūka vai vista, paskatījās viņa padusēs un ierakstīja kaut ko grāmatā. Tad viņš pasniedza rakstāmo irbuli, un Mauki, tikko pieskāries tam, bija apņēmies trīs gadus strādāt ziepju vārīšanas sabiedrības «Mēness gaisma» plantācijās. Neviens nepaskaidroja viņam, ka ne­gantie baltie cilvēki lietos spēku, lai piespiestu Mauki pil­dīt saistības, un ka viņus atbalstīs visa Lielbritānijas va­renība un visi kara kuģi.

Uz šonera bija vel citi melnie no talam, nevienam nezināmām vietām, un, kad baltais cilvēks viņiem kaut ko pateica, viņi izrāva garo spalvu no Mauki kuplajām cir­tām, nogrieza viņam matus līdz ādai un apsēja ap gurniem koši dzeltenu audekla lavu-lavu.

Dienām ilgi Mauki brauca ar šoneri un redzēja tik daudz zemju un salu, cik viņam ne sapņos nebija rādījies, līdz nonāca Ņūdžordžijā, kur viņu pielika pie krūmu ciršanas un cukurniedru griešanas. Tikai tagad viņš īsti iepazina darbu. Pat Fanfoa vergs būdams, viņš nebija tā strādājis.