Bet strādāt viņam nepatika. Cēlās mazā gaismiņā, atgrie­zās krēslā, ēda divas reizes dienā. Un ēdiens bija apni­cīgs. Dažreiz nedēļām ilgi viņiem nedeva neko citu kā vienīgi batātes, dažreiz nedēļām ilgi neko citu kā vienīgi rīsus. Mauki līdz apnikumam lobīja kokosriekstus un meta klāt žagarus ugunskuriem, uz kuriem žāvējās kopra, līdz puisim iekaisa acis un viņu aizsūtīja gāzt kokus. Ar cirvi rīkoties viņš prata labi, tāpēc drīz tika nosūtīts būvēt tiltu. Reiz viņš par kaut kādiem grēkiem dabūja palocīt mu­guru ceļa būvdarbos, šad un tad viņam gadījās braukt ar vaļu medību laivām, kad baltie devās uz attāliem līčiem pēc kopras vai selgā apdullināt zivis ar dinamītu.

Starp citu, Mauki apguva beche de merkas deva viņam iespēju sarunāties ar baltajiem un visiem melnādainajiem strādniekiem, kuri runāja tūkstoš dažādos dialektos. Viņš uzzināja daudz ko par baltajiem cilvēkiem, vispirms to, ka viņi tur vārdu. Ja viņi teica strādniekam, ka dos vi­ņam paku tabakas, tad strādnieks to arī dabūja. Ja teica, ka izsitīs no viņa septiņas glases[1], ja viņš izdarīs to un to, tad katrā ziņā izsita arī, ja viņš to izdarīja. Mauki nezināja, ko nozīmē «septiņas glases», bet, tā kā šis iztei­ciens tika bieži lietots, viņš nosprieda, ka tās ir asinis un zobi, ar kuriem glasu izsišana bija saistīta. Vienu viņš bija iegaumējis pamatīgi: nevienu nesit un nesoda bez vainas. Pat tad, kad baltie cilvēki bija piedzērušies — bet tas gadījās diezgan bieži —, viņi nekad nesita, ja nebija pārkāpts kāds likums.