Mauki nepatika plantācijās. Viņš ienīda darbu, jo viņš taču galu galā bija vecākā dēls. Turklāt kopš tās dienas, kad viņu bija nolaupījis Fanfoa, bija apritējuši desmit gadi, un Mauki ilgojās pēc mājām. Viņš ilgojās pat pēc Fanfoa verdzības jūga. Tāpēc viņš bēga. Viņš devās džungļos, cerēdams izlauzties uz dienvidiem līdz jūrai, nozagt laivu un ar to nokļūt Portadamsā. Bet viņš saslima ar drudzi, tika notverts un atvests atpakaļ vairāk miris nekā dzīvs.
Otrreiz Mauki bēga kopā ar diviem malaitiešiem. Viņi nogāja divdesmit jūdzes gar piekrasti, sasniedza ciematu un paslēpās kāda malaitiešu ieceļotāja būdā. Bet vēlu naktī ieradās divi baltie, kuri nebaidījās no visiem ciemat- niekiem, izsita no katra bēgļa septiņas glases, sasēja viņus kā sivēnus un iesvieda vaļu medību kuģī. Bet no cilvēka, kurš bija devis viņiem patvērumu, izsita septiņreiz septiņas glases, spriežot pēc izrautajiem matiem, noplēstās ādas un izdauzītajiem zobiem, un viņam uz visu mūžu zuda patika piemitināt izbēgušus plantāciju strādniekus.
Veselu gadu Mauki lēja sviedrus. Tad viņu pieņēma par mājkalpotāju — un viņš bija labi paēdis un diezgan brīvs; darbs arī kaulus nelauza: vajadzēja uzturēt māju tīru un jebkurā laikā dienā un naktī pasniegt baltajiem kungiem viskiju un alu.