— Mantkārība aptumšojusi tavu skaidro prātu, brāl! Vai tu jau esi aizmirsis postu, kas piemeklēja mūsu nometni? Mēs abi toreiz bijām sasnieguši kaujinieku vecumu. Vai man tev jāatgādina balto cilvēku nodevīgais uzbrukums? Mēs ar viņiem dzīvojām mierā un saticībā, nebija kara, nebija ķildu. Balto karavīri atjāja uz mūsu nometni. Bez jebkāda iemesla viņi sāka šaut uz mūsu neapbruņotajiem kaujiniekiem, sirmgalvjiem, sievietēm. Tad krita mūsu visjaunākais brālis, kuram bija tikai seši gadi. Krita mūsu brālēns Klejojošais Vilks. Un arī viņa māte. To neaizmirsīs neviens, kam vēl ir galva uz pleciem un sirds krūtīs.
— Kāda jēga pieminēt tik senu pagātni? Tas viss notika pirms vairāk nekā desmit «lielajām saulēm».
— Tu alojies. Gadu desmiti to nespēj izdzēst no atmiņas …
Ārā pie telts atskanēja aizsmakušas lamas, un visi pie uguns noklusa. Tā bija Dika Rukstona balss. Nācējs pa roku galam atrāva telts ieejas aizklāju un iebruka iekšā. Pamanījis tik daudz ļaužu, viņš apstulbis palika uz vietas un, kājas plati ieplētis, grīļojās. Rokās viņam bija pudele. Viņš skatījās apkārt ar trulu, apskurbušu skatienu un rupji iesmējās.
— A! Visi manas sarkanādainās līgavas radi salasījušies?
Piestreipuļojis pie mana tēva, kas sēdēja vistuvāk ieejai, Rukstons piegrūda viņam pudeli pie lūpām, uzsaukdams: —■ Dzer, švāģer!
— Es nedzeru, paldies!