Toreiz labi nesapratu, par ko viņi strīdējās, un tikai krietni vēlāk noskaidroju ķildas cēloni. Tēvocis bija labvēlīgi, gandrīz vai pakalpīgi noskaņots pret amerikāņiem un gribēja izdot savu meitu par sievu vienam no viņiem — tirgonim Dikam Rukstonam. Šis Diks uzturējās mūsu nometnē un bija iemantojis nelāgu slavu: viņš apdzirdīja jaunos medniekus un piesavinājās no viņiem zvērādas gandrīz vai par velti. Mans tēvs iebilda pret radošanos ar Rukstonu, turpretī tēvocis iecirtīgi palika
pie sava lēmuma. Par meitu viņš cerēja no znota dabūt bagātu samaksu. Tēvocis ticēja amerikāņu naudas varai.
— Netici tu viņiem, brāl, — iekaisis strīdā, sauca tēvs, — nepaļauj ies uz viņiem! Viss ļaunums, kas iespiedies šodien mūsu sirdīs, nāk no viņiem. Neaizmirsti, baismo sērgu, kas piemeklēja mūs pirms gadiem. Atminies. kādu postu tā atnesa mūsu ciltij!…
— No bakām apmira arī va-ši-či, baltie cilvēki! — izaicinošā tonī atsaucās tēvocis.
— Baltie tirgoņi spiež mūs dzert degvīnu. Viņi mūs apdzirda līdz bezsamaņai. Pēc tam piekrāpj visnekaunīgākā kārtā. Tavs Diks …
— Vainīgi ir tie, kuri dzer, nevis tie, kuri pārdod ugunsūdeni! — iekliedzās tēvocis. — Atsakieties dzert, un viņi jums to nepārdos! Bet Diks taisās maksāt kārtīgu cenu par manu Nemisi.