Indiāņi bija patīkami pārsteigti, jo, kā vēlāk noskaidrojās, viņi patiešām bija Bizona Bērna attāli radi, turklāt kaprālis Džeks Dēviss bija indiāņu autora tuvs līdzgaitnieks un labi zināja ne tikai visu viņa dzīves stāstu, bet arī to, kā grāmata tapusi un kā tikusi izdota. Dēviss, piedāvādams man cigareti, ar smaidu piezīmēja:
— Indiāņu «miera pīpes» vietā sniedzu jums Kanādas cigareti. Ieražas mainās.
Viņam piemita labas manieres un raita angļu izruna.
— Vispirms, — Džeks Dēviss iesmējās, — vai jūs zināt, kas ir šīs grāmatas autors?
— Ja nemaldos — Bizona Bērns.
— Nē. Bizona Bērns un Garais Šķēps — tie ir autora vēlāk izdomāti vārdi, pseidonīmi. Indiāņu ciltī viņu sauca par Mazo Bizonu, un tā mēs viņu saucām vienmēr.
—- Kāpēc tad viņš mainīja savu vārdu?
— Tāpēc, ka viņam daudz kas bija jāmaina. Amerikāņu izdevēji…
Un Džeks ar neparastu vaļsirdību atklāja man visu, kas saistījās ar šo grāmatu un tās autoru.
Izrādījās, ka Mazais Bizons — sauksim viņu tagad tikai šajā vārdā — sākotnējā teksta variantā atbilstoši vēsturiskajai patiesībai bija iekļāvis daudz tādu notikumu, kas visnotaļ nebija glaimojoši baltajiem koloni- /.atoliem, it īpaši amerikāņiem. Amerikāņu izdevēji kategoriski pieprasīja svītrot visas šīs kompromitējošās vietas.