Pretējā gadījumā viņi atteicās grāmatu iespiest, bet Mazais Bizons katrā ziņā gribēja to izdot, tādēļ nācās piekāpties. Teksts, kas parādījās iespiestā veidā, bija likai sākotnējā manuskripta fragmentārs sakopojums un nedeva par īstenību tādu priekšstatu, kādu bija tiecies radīt autors.

Tuvojās pusdienlaiks. Uzlūdzu abus indiāņus uz tuvējo icstorānu, un mēs kopā pusdienojām. Kaprālis Dēviss atstāstīja man dažus sākotnējā varianta fragmentus, kuri bija pēc amerikāņu izdevēju pieprasījuma svītroti. Tie kija ārkārtīgi interesanti un satraucoši. Mani sarunu liiedri, redzēdami manu saviļņojumu, ar lielu labpatiku minēja vēl daudz ko citu — vēl saistošāku no Melno I 'ēdu cilts dzīves senatnē. Mūsu sarunas beigās jaunākais no abiem indiāņiem, Toms, kaprāļa brālis, man sacīja:

—   Mums prieks, ka jūs tā saista mūsu dzīve. Mazais Bizons diemžēl vairs nav starp dzīvajiem, un viņa grā­matas manuskripts gājis zudumā. Bet jūs esat rakst­nieks, kas sacerējis grāmatas par indiāņiem,—uzrakstiet ļaunu Mazā Bizona dzīves stāstu, tikai patiesu, par īstiem cilvēkiem un neizdomātiem notikumiem, kādi tik tiešām f isinājušies mūsu prērijās …

—   Uzrakstiet gan! — viņam pievienojās brālis Džeks.

• Mēs jums palīdzēsim, sniegsim visus nepieciešamos