Dzejnieks un etvijas īpašnieks aizsmēķēja, bet Berliozs, kā jau nesmēķētājs, atteicās.

«Vajadzēs viņam iebilst tā,» nolēma Berliozs, «labi, cilvēks ir mirstīgs, par to neviens nestrīdas, bet lieta ir tāda, ka…»

Taču šos vārdus viņš nepaspēja pateikt, jo ierunājās ārzemnieks:

— Jā, cilvēks ir mirstīgs, bet tas būtu mazākais. Ļaunāk, ja viņš dažreiz mirst pavisam negaidīti, tur tas joks. Viņš nemaz nevar pateikt, ko šovakar darīs.

«Jautājums ir pavisam kaut kā ačgārni…» nodomāja Berliozs un iebilda:

— Tagad gan jūs pārspīlējat. Sovakars man ir vairāk vai mazāk skaidrs. Saprotams, ja uz Bronnajas ielas ķieģelis neuzkrīt uz galvas…

— Nevienam un nekad, — uzstājīgi pārtrauca nepazīstamais, — ne no šā, ne no tā ķieģeļi uz galvas nekrīt. Katrā ziņā es varu derēt, ka jums tas nedraud. Jūs mirsit citādā nāvē.

— Varbūt jūs zināt, kādā tieši? — ar neslēptu ironiju apvaicājās Berliozs, tādā veidā iekuldamies patiešām bezjēdzīgā sarunā.

— Un pateiksit man to?

— Labprāt, — nepazīstamais atsaucās. Viņš noskatīja Berliozu no galvas līdz kājām, it kā taisītos viņam šūt uzvalku, un caur zobiem nomurmināja kaut ko apmēram tādu: «Viens, divi… Merkurs blakusmājā… Mēness nozūd… seši— nelaime… vakars— septiņi…» — un skaļi un priecīgi paziņoja: — Jums nogriezīs galvu!

Bezpajumtnieks mežonīgā naidā izbolīja acis uz izaicinošo svešinieku, bet Berliozs ar sāju sminu noprasīja:

— Bet kas tieši? Ienaidnieki? Interventi?

— Nē, — sarunu biedrs atbildēja, — krievu sieviete, komjauniete.

— Hmm… — svešinieka nelāgā joka saērcināts, Berliozs noīdēja, — tas nu gan, atvainojiet, ir maz ticams.

— Atvainojiet ari mani, — ārzemnieks atbildēja, — bet tā tas ir. Jā, es gribētu jums pajautāt, ko jūs darīsit šovakar, ja nav noslēpums.

— Noslēpuma nav. Tūlīt es iegriezīšos mājās Dārza ielā, bet pēc tam pulksten desmitos vakarā MASLITASĀ notiks sēde — un es to vadīšu.