Mājinieki sāk jums melot, jūs, juzdami, ka labi nav, metaties pie gudriem ārstiem, pēc tam pie šarlatāniem, gadās pat — pie zīlniecēm. Bet tam visam nav nekādas nozīmes, jūs pats to zināt. Un viss beidzas traģiski: tasi, kuram vēl nesen šķita, ka viņš kaut ko vada vai pārvalda, nekustīgi guļ koka kastē, un tuvinieki, saprazdami, ka no guļošā vairs nekāda labuma nebūs, iebāž to krāsnī un sadedzina; gadās ari vēl sliktāk: tikko cilvēks sataisījies braukt uz Kislovodsku, — te ārzemnieks piemiedza aci uz Berlioza pusi, — kas var būt vēl vienkāršāk, bet pat to viņš nevar, tāpēc ka pēkšņi nezin kāpēc paslīd un pakļūst zem tramvaja. Vai tiešām jūs teiksit, ka viņš pats sevi uz visu to vadīja? Vai pareizāk tomēr nebūs domāt, ka viņu vadīja pavisam cits spēks? — Te nepazīstamais iesmējās savādiem smiekliņiem.

Berliozs ar milzīgu uzmanību klausījās nepatīkamo stāstījumu par sarkomu un tramvaju, un kaut kādas nemierīgas domas sāka vinu mocīt. «Viņš nav ārzemnieks! Nav ārzemnieks!» Berliozs domāja. «Viņš ir visai dīvains subjekts… Bet kas tad galu galā viņš ir?»

— Es redzu, ka jūs vēlaties smēķēt, — nepazīstamais negaidīti uzrunāja Bezpajumtnieku. — Ko īsti jūs smēķējat?

— Vai tad jums ir visādas markas? — drūmi jautāja dzejnieks, kuram papirosi bija beigušies.

— Ko tieši jūs smēķējat? — nepazīstamais atkārtoja.

— «Mūsu marku», — nikni atbildēja Bezpajumtnieks.

Nepazīstamais tūlīt izvilka no kabatas etviju un piedāvāja Bezpajumtniekam.

— «Mūsu marka».

Redaktoru un dzejnieku ne tik daudz pārsteidza tas, ka etvijā bija tieši «Mūsu marka», cik etvija pati. Tā bija milzīgi liela, tīra zelta, un, atverot vāku, ar zilu un baltu uguni nozibsnīja briljanta trīsstūrītis.

Literātiem iešāvās prātā katram sava doma. Berliozam: «Nē, tomēr ārzemnieks!» — bet Bezpajumtniekam: «Velns ar ārā! Vai ne?»