— Nē, tas nu nekādi nevar notikt, — stingri iebilda ārzemnieks.

— Kāpēc, apžēlojieties?

— Tāpēc, — atbildēja ārzemnieks un ar piemiegtām acīm paskatījās debesīs, kur, juzdami tuvojošos vakara vēsumu, bez skaņas lidinājās melni putni, — ka Annuška jau saulpuķu eļļu ir nopirkusi un ne tikai nopirkusi, bet jau pat ari izlaistījusi. Tā ka sēde nenotiks.

Šinī brīdī pavisam saprotamu iemeslu dēļ zem liepām iestājās klusums.

— Piedodiet, — pēc brītiņa ierunājās Berliozs, laiku pa laikam uzmezdams skatu muļķīgi pļāpājošajam ārzemniekam, — kāds tam sakars ar saulpuķu eļļu… un kas tā par Annušku?

— Saulpuķu eļļa te būtu tādā sakarībā, — pēkšņi ierunājās Bezpajumtnieks, acīmredzot nolēmis, ka laiks pieteikt kam nelūgtajam sarunu biedram, — vai jums, pilsoni, kādreiz nav nācies pabūt tur, kur ārstē garīgi slimos?

— IvanL. — klusi iesaucās Mihails Aleksandrovičs.

Bet ārzemnieks nemaz neapvainojās, smējās pavisam priecīgi.

— Ir, ir nācies un ne vienu reizi vien! — viņš iesaucās smiedamies, bet no dzejnieka nenovērsdams nesmejošās acis. — Kur tikai man nav nācies būt! Žēl tikai, ka es neiedomājos pajautāt profesoram: kas tas ir — šizofrēnija? Tā ka uzziniet gan pats to no viņa, Ivan Nikolajevič!

— Kā jūs zināt, kā mani sauc?

— Apžēlojieties, Ivan Nikolajevič, kurš tad nu jūs nepazīst! — Un ārzemnieks izvilka no kabatas «Ļiteraturnajas gazetas» vakardienas numuru, un Ivans Nikolajevičs pašā pirmajā lappusē ieraudzīja savu attēlu un zem tā savus paša dzejoļus. Bet vēl vakar tā iepriecējušais slavas un popularitātes pierādījums šoreiz dzejnieku nemaz neiepriecināja.

— Es atvainojos, — viņš teica, un viņa seja satumsa, — vai jūs nevarētu vienu mirklīti pagaidīt? Man biedram jāpasaka daži vārdi.

— O, ar lielāko prieku! — nepazīstamais iesaucās. — Šeit zem liepām ir tik labi, un es turklāt nekur nesteidzos.