— Zini ko, Miša, — nočukstēja dzejnieks, kad bija pasaucis Berliozu maliņā, — viņš nav nekāds intūrists, bet spiegs. Viņš ir pie mums ielavījies krievu emigrants. Pieprasi viņam dokumentus, citādi izspruks…

— Tu tā domā? — satraukti atčukstēja Berliozs, bet pats nosprieda: «Viņam taisnība!»

— Tici man, — dzejnieks šņāca viņam ausī, — viņš tikai izliekas par muļķīti, lai no mums kaut ko izvilinātu. Dzirdēji, kā viņš krieviski runā, — čukstēja dzejnieks, ar vienu aci sekodams, lai nepazīstamais neaizmūk, — iesim aizturēsim, citādi izspruks…

Un dzejnieks aiz rokas vilka Berliozu atpakaļ pie sola.

Nepazīstamais nesēdēja, bet bija piecēlies un turēja rokā kaut kādu grāmatiņu tumšpelēkos vākos, aploksni no bieza, laba papīra un vizītkarti.

— Piedodiet, ka es mūsu strīda karstumā biju piemirsis stādīties priekšā. Te būs mana vizītkarte, pase un uzaicinājums ierasties Maskavā uz konsultāciju, — droši teica nepazīstamais, cieši skatīdamies abos literātos.

Tie samulsa. «Velns, visu noklausījies…» nodomāja Berliozs un ar laipnu žestu lika manīt, ka dokumentu uzrādīšana nemaz nav vajadzīga. Kamēr ārzemnieks sniedza tos redaktoram, dzejnieks paspēja izlasīt uz vizītkartes uzdrukāto vārdu «profesors» un uzvārda pirmo burtu — dubulto «V».

— Ļoti patīkami, — pa to laiku murmināja samulsušais redaktors, un ārzemnieks bāza dokumentus kabatā.

Nu viss bija noskaidrojies, un visi trīs atkal apsēdās uz sola.

— Jūs par konsultantu esat pie mums ielūgts, profesor? — jautāja Berliozs.

— Jā, par konsultantu.

— Vai jūs esat vācietis? — painteresējās Bezpajumtnieks.

— E— es? — profesors pārjautāja un kļuva domīgs. — Jā, laikam jau vācietis… — viņš teica.

— Krieviski jūs runājat uz Ūsiņu, — atzina Bezpajumtnieks.

— O, es vispār protu ļoti daudz valodu, — profesors atbildēja.

— Un kas ir jūsu specialitāte? — apvaicājās Berliozs.