— Mana specialitāte ir melnā maģija.

«Vēl kaut kas!..» pazibēja Mihaila Alcksandroviča galvā.

— Un… un jūs par konsultantu šajā specialitātē ataicināja? — viņš rīstīdamies jautāja.

— Jā, šajā specialitātē, — apstiprināja profesors un paskaidroja:

— Valsts bibliotēkā pie jums ir atrasti Aurilakas Herberta rokrakstu oriģināli no desmitā gadsimta. Nu, un man ar tiem jātiek galā. Es esmu vienīgais speciālists pasaulē.

— Ā— ā! Jus esat vēsturnieks? — ar lielu iekšēju atvieglojumu un cieņu jautāja Berliozs.

— Jā, es esmu vēsturnieks, — zinātnieks atbildēja un pilnīgi ne no šā, ne no tā piemetināja: — Šovakar pie Patriarhu dīķiem būs interesants notikums.

Redaktors ar dzejnieku kārtējoreiz nobrīnījās, bet profesors ar žestu paaicināja tos pie sevis un, kad tie bija pieliekušies pie viņa, pačukstēja:

— Iegaumējiet, ka Jēzus ir bijis!

— Saprotiet, profesor, — ar samocītu smaidu atsaucās Berliozs, — mēs cienām jūsu bagātās zināšanas, bet mums šinī jautājumā ir cits viedoklis.

— Bet nevajag nekādu viedokļu, — atbildēja dīvainais profesors, — vienkārši viņš ir bijis, un cauri.

— Bet ir taču vajadzīgi kaut kādi pierādījumi… — iesāka Berliozs.

— Nekādi pierādījumi nav vajadzīgi, — atbildēja profesors un ierunājās klusā balsī, turklāt akcenta viņam vairs nebija:

— Viss ir vienkārši: baltā, asinssarkani oderētā apmetni…

2. NODAĻA

PONCIJS PILĀTS

Baltā, asinssarkani oderētā apmetnī, šļūcošā kavalērista gaitā pavasara mēneša nīzāna četrpadsmitās dienas agrā rītā slēgtā kolonādē, kas atradās starp Hēroda Lielā pils diviem spārniem, iznāca Jūdu zemes prokurators Poncijs Pilāts.

Par visu vairak uz pasaules prokurators nevarēja ciest rožu eļļas smaržu, un viss tagad vēstīja nelabu dienu, jo šī smarža prokuratoru bija sākusi vajāt jau kopš ritausmas.