Prokuratoram šķita, ka rožu aromāts nāk no palmām un cipresēm dārzā, ka ādas un konvoja smaržai picjaucas tā nolādētā — no rozēm. No piebūvēm pils viņā galā, kur bija izvietojusies ar prokuratoru reizē uz Jerušalajimu atnākusi Divpadsmitā Zibenīgā leģiona pirmā kohorta, caur dārza augšējo laukumu kolonādē ieplūda dūmi, liecinot, ka pavāri centūrijās jau sākuši gatavot pusdienas, bet dūmu rūgtenumam klāt jaucās arvien tā pati taukā smarža — no rozēm. O, dievi, dievi, par ko jūs mani sodāt?

«Jā, šaubu nav! Atkal klāt nepieveicamā, briesmīgā slimība hemikrānija, no kuras sāp puse galvas. Pret to nav līdzekļa, un no tās nav glābiņa. Pamēģināšu galvu nekustināt.»

Uz mozaīkas grīdas pie fontāna jau bija sagatavots krēsls, un prokurators, ne uz vienu nepaskatījies, atlaidās tur un pastiepa roku sānis.

Sekretārs iztapīgi ielika šajā rokā pergamenta gabalu. Viebdamies no sāpēm, pusšķielējot prokurators pavirši pārlaida skatienu uzrakstītajam, atdeva pergamentu atpakaļ sekretāram un ar grūtībām izrunāja:

— Aizturētais no Galilcjas? Vai tetrarham lieta ir sūtīta?

— Jā, prokurator, — atbildēja sekretārs.

— Un ko viņš?

— Viņš savu slēdzienu rakstīt atteicās un Sinedrija nāves spriedumu atsūtīja jums apstiprināšanai.

— Ievediet apsūdzēto!

Un tūlīt no darza laukuma uz balkona zem kolonnām divi leģionāri ieveda un nostādīja prokuratora krēsla priekšā gadus divdesmit septiņus vecu cilvēku. Viņš bija ģērbies vecā, saplēstā, gaišzilā hitonā. Galvu sedza balts apsējs, ap pieri bija siksniņa, bet rokas — sasietas aiz muguras. Zem kreisās acs cilvēkam bija liels zilums, lūpu kaktiņā — noskrambājums ar sakaltušām asinīm. Atvestais skatījās uz prokuratoru ar tramīgu ziņkāri.

Bridi paklusējis, prokurators klusu jautāja aramiešu valodā:

— Tad tu esi tas, kurš visus kūdīja uz Jerušalajimas tempļa noplēšanu?

Prokurators sēdēja kā sastindzis, tik tikko kustējās vienīgi viņa lūpas, kad vajadzēja izrunāt vārdus. Kā sastindzis prokurators bija tādēļ, ka baidījās pakustināt savu elles sāpēs liesmojošo galvu.