Cilvēks ar sasietajām rokām paliecās mazlietiņ uz priekšu un sāka runāt:

— Labais cilvēk! Tici man…

Bet prokurators, joprojām nekustēdamies un nemaz nepaaugstinot balsi, tūlīt viņu pārtrauca:

— Es būtu tas, ko tu sauc par labu cilvēku? Tu maldies, Jerušalajimā visi čukstas par mani, ka es esot nikns briesmonis, un tā ir tīra patiesība, — un tikpat monotoni piebilda: — Centurionu Zurkkāvi pie manis!

Visiem šķita, ka balkonā satumst, kad par Zurkkāvi iesauktais sevišķās centūrijas komandieris Marks nostājās prokuratora priekšā.

Žurkkāvis bija galvas tiesu garāks par visiem leģionāriem un tik platiem pleciem, ka pilnīgi aizsedza sauli, kas vēl nebija necik augstu pakāpusies.

Prokurators centurionu uzrunāja latīniski:

— Noziedznieks sauc mani par «labo cilvēku». Izvediet viņu ārā uz brītiņu, paskaidrojiet viņam, kā vajag ar mani runāt! Tikai nekropļojiet!

Visi, atskaitot nekustīgo prokuratoru, ar skatieniem pavadīja Marku Žurkkāvi, kas pameta ar roku arestētajam, lai tas seko viņam.

Žurkkāvim vispār skatījās pakaļ, lai kur viņš parādījās, viņa auguma dēļ, bet tie, kas viņu redzēja pirmoreiz, skatījās pakaļ arī izkropļotās sejas dēļ: viņam bija ar ģermāņu kara vāli sadragāts deguns.

Marka smagie zābaki nodunēja pa mozaīku, sasaistītais klusu, bez skaņas sekoja viņam, kolonādē iestājās pilnīgs klusums, un varēja dzirdēt, kā dūdo baloži dārza laukumā pie balkona un kā fontānā ūdens dzied savu noslēpumaino, patīkamo dziesmu.

Prokuratoram sagribējās piecelties, pabāzt deniņus zem strūklas un tā palikt. Bet viņš zināja, ka ari tas viņam nepalīdzēs.

Izvedis arestēto dārzā ārpus kolonnām, Zurkkāvis izņēma pie bronzas statujas stāvošajam leģionāram no rokām pātagu, drusku atvēzās un iesita arestētajam pa pleciem. Centuriona kustība bija pavisam viegla, taču sasaistītais uzreiz nogāzās kā nopļauts, viņam aizcirtās elpa, seja nobālēja un acīs izdzisa sajēga. Marks ar kreiso roku uzrāva nokritušo augšā tikpat kā tukšu maisu, nostādināja uz kājām un, aramiešu vārdus kropļodams, caur degunu ierunājās: